Antropozofija

Antropozofija ir no teozofijas cēlusies filozofiska mācība, ko 19. gadsimtā radīja Rūdolfs Šteiners. Tās pamatā ir priekšstats par objektīvu un intelektuāli saprotamu, un izmantojamu garīgu pasauli, ko var izzināt, sevi īpaši attīstot. Antropozofi uzskata, ka, domājot neatkarīgi no tradicionālās uztveres, attīstās tādas prasmes kā iztēle, iedvesma un intuīcija,^[1] un šos procesus, kā arī to rezultātus, var racionāli pamatot kā citas norises, ko pēta dabaszinātnes.^[2]

Antropozofijas izcelšanās ir meklējama vācu ideālismā un misticismā.^[3]

Antropozofijas ideju pamatā ir radusies valdorfpedagoģija, kā arī biodinamiskā lauksaimniecība, un no tās idejām ir radušies virzieni medicīnā un arhitektūrā, kā arī mazākā mērā citās nozarēs. Mūsdienās antropozofija nereti tiek kritizēta un atsevišķi analītiķi to pielīdzina pseidozinātnei.^[4][5]

1. ↑ Peter Schneider, Einführung in die Waldorfpädogogik, ISBN 3-608-93006-X (vāciski)
2. ↑ Carlo Willmann, Waldorfpädagogik: Theologische und religionspädagogische Befunde, ISBN 3-412-16700-2, Chap. 1 (vāciski)
3. ↑ Christian Clement (ed.), Rudolf Steiner: Schriften über Mystik, Mysterienwesen und Religionsgeschichte. Frommann-holzboog Verlag, Stuttgart-Bad Cannstatt, 2013. ISBN 978-3-7728-2635-1. p. xlii< (vāciski)
4. ↑ The Skeptic Encyclopedia of Pseudoscience. ABC-CLIO. 31–. lpp. ISBN 9781576076538. (angliski)
5. ↑ Tom Flynn, Richard Dawkins. The New Encyclopedia of Unbelief. Prometheus Books, Publishers, 2007. 75–. lpp. ISBN 9781615922802. Skatīts: 2015. gada 21. jūnijs. (angliski)