Elektrons

Elektrons (grieķu: ἤλεκτρον, ēlektron — ‘dzintars’) ir vieglākā no zināmajām stabilajām elementārdaļiņām (neskaitot neitrīno, kam arī ir ļoti niecīga miera masa).^[1] Elektrona miera masa ir 9,109×10⁻³¹ kg. Tam ir negatīvs elektriskais lādiņš (−1,602×10⁻¹⁹ C), un tā simbols ir е⁻ vai e. Elektroni ir vieni no elektriskās strāvas lādiņa nesējiem. Tie pieder pie leptoniem un nosaka atoma mijiedarbību ar citiem atomiem. Elektronus 1897. gadā atklāja Džozefs Tomsons, pētot katodstarus.^[2]

Elektroni ietilpst visos atomos un molekulās. Var nosacīti uzskatīt, ka elektronu mākonis aptver atoma kodolu, elektroniem riņķojot ap kodolu ar lielu ātrumu (neierosinātā ūdeņraža atomā šis ātrums vairāk nekā 100 reizes mazāks par gaismas ātrumu)^[3] pa neregulāru trajektoriju, ko sauc par orbitāli (orbitāles veido tādu kā atoma kodola apvalku). Atomam uzņemot enerģiju, elektroni var pāriet uz augstāku enerģijas līmeni, bet, enerģiju izstarojot, — uz zemāku. Tā kā elektroni ap atoma kodolu kustas līdzīgi izplūdušiem mākoņiem ar negatīvu lādiņu, ir neiespējami paredzēt precīzu to atrašanās vietu kādā laika momentā. Ja vielas atomi vai atomu grupas zaudē vai pievieno vienu vai vairākus elektronus, veidojas joni. Elektronu izvietojumu atomā pa elektronu čaulām pēc orbitālā galvenā kvantu skaitļa un orbitālā kvantu skaitļa vērtībām sauc par elektronu konfigurāciju.

Elektrona antidaļiņa ir pozitrons, kas tiek saukts arī par antielektronu. Tā simbols ir e⁺. Pozitrons tika atklāts 1932. gadā.

Ar elektronu teoriju tiek skaidrotas elektriskās, magnētiskās un optiskās parādības.

1. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota physics.aps nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
2. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota Rēvalds nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
3. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota stedjee1 nosauktā atsauce, taču tā netika definēta