Kijivas Krievzeme

Kijivas Krievzeme Garðaríki Русь ← ap 860. gadu – 1132./1240. → Ģerbonis Vēsturiskās robežas Pārvaldes centrs no 882. gada Kijiva Reliģija pagānisms, kopš 10. gadsimta beigām kristietība Valdība monarhija Kijivas kagans, vēlāk lielkņazs  - ap 860. gadu Ruriks  - 882.—912. Oļegs (Helgi)  - 912.—945. Igors (Ingvarr)  - 978.—1015. Vladimirs Svjatoslavičs (Valdamarr)  - 1016.—1018. Jaroslavs Gudrais (Jarizleifr) Vēsture  - Rūsi pakļāva galvenās pilis uz Baltijas-Melnās jūras ūdensceļiem ap 860. gadu  - Kijivas lielkņaza Mstislava Vladimiroviča trīs dēli vienojās par varas sadalīšanu 1132./1240. Nauda Kijivas hrivna

Kijivas Krievzeme (ukraiņu: Київська Русь) jeb Senā Krievzeme (senskandināvu: Garðaríki, sengrieķu: Ῥωσία, senaustrumslāvu: Рѹ́сь vai роусьскаѧ землѧ — 'rusu zeme', latīņu: Russia, Ruthenia) ir vēsturnieku dots apzīmējums pārslāvoto rusu kņazu (Rurikoviču) viduslaiku valstu savienībai Austrumeiropā ar galvaspilsētu Kijivā. Kā galvenie satiksmes ceļi kalpoja lielās upes ("Ceļš no varjagiem uz grieķiem"), kas savienoja Baltijas jūras piekrasti ar Melnās un Kaspijas jūras ostām.

9.—10. gadsimtā, līdzīgi citiem Ziemeļeiropas vikingu pārvaldījumiem, Senā Krievzeme jeb Gardarīke^[1] bija līdztiesīgu Rurika dzimtas ķēniņu (kņazu) karadraudžu savienība, kas piedalījās kopīgos karagājienos. Pēc kristīgās ticības un kopīgas rakstības izplatīšanās 11. gadsimtā pārsvaru guva integrācijas procesi un pieauga Kijivas lielkņazu vara. 12.—13. gadsimtā kņazu dinastiju cīņu dēļ Senā Krievzeme pēc 1132. gada sadalījās suverēnās kņazistēs, kuras pakļāva Zelta Orda un Lietuvas dižkunigaitija

1. ↑ Т. Н. Джаксон Austr i gordum. Древнерусские топонимы в древнескандинавских источниках. Языки славянской культуры, 2001; 208 стр.