Kratons

Kratons (no grieķu: βίος, kratos — ‘spēks’) ir senākā un stabilākā kontinentālās Zemes garozas daļa, kas pārdzīvojusi kontinentu un superkontinentu apvienošanos un dalīšanos vismaz 500 miljonus gadu ilgi, t.i. tā veidojusies pirmskembrijā. Atsevišķu kratonu vecums pārsniedz 2 miljardus gadu. Kratoni lielākoties atrodas kontinentu centrālajās daļās un tos parasti veido kristāliskais pamatklintājs, kas visbiežāk sastāv galvenokārt no salīdzinoši vieglā granīta. Kratoni ir salīdzinoši biezi, tie ietiecas Zemes dzīlēs pat 200 km dziļi. Zemes tektoniskie procesi kratonus lielākoties neietekmē - tajos neveidojas aktīvas lūzumu zonas, vulkānisms, neveidojas kalni.

Terminu izmanto, lai atšķirtu stabilo iekšējo kontinentālās Zemes garozas daļu no, piemēram, ģeosinklinālajām ieplakām. Vietām kratonos atsedzas pirmskembrija ieži - kristāliskais pamatklintājs - šādi reģioni tiek saukti par vairogiem. Savukārt vēlākā ģeoloģiskajā periodā veidojušos iežu klātās kratonu daļas tiek sauktas par platformām. Kratoni ir viens no ģeoloģisko provinču veidiem.

Terminu piedāvāja vācu ģeologs L. Kobers 1921. gadā, sākotnēji lietojot vārda formu "kratogēns" pretstatā "orogēnam", ar pēdējo apzīmējot kalnu joslas. Vēlāk termins tika saīsināts.