| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
![Lācis, iespējamais Kursas,[1] vēlāk Žemaitijas heraldiskais dzīvnieks of Latviešu vēsturiskā zeme](view_html.php?sq=&lang=lv&q=Att%C4%93ls:Arms_of_the_Duchy_of_Samogitia.svg)
Kursas ķēniņvalsts[2] (latīņu: Curonia, vācu: Curlande) bija kuršu apdzīvoto pilsnovadu apvienība viduslaikos, kas pirmo reizi pieminēta 9. gadsimta hronikā "Svētā Anskara dzīve" sakarā ar vikingu uzbrukumu kuršu ķēniņvalsts galvenajai pilsētai Ezerpilij. 1230. gadā daļa kuršu ķēniņa Lamekina vadībā noslēdza līgumu ar Rīgas domkapitulu, ordeni un Rīgas pilsētu, apņemoties pāriet kristietībā un pildīt attiecīgus pienākumus. 1232. gadā Romas pāvests Gregorijs IX par Kurzemes pārvaldnieku iecēla savu legātu Alnas Balduīnu. 1234. gadā tika nodibināta Kurzemes bīskapija.
Kursas valsts beidza pastāvēt 1253. gadā, kad Kurzemes pirmais bīskaps Heinrihs Kuldīgā ar Vācu ordeni noslēdza līgumus par Kursas sadalīšanu, katra tās zeme tika atsevišķi sadalīta starp bīskapu un ordeni. Kuršu sacelšanās laikā 1260.—1267. gadā tie noslēdza militāru savienību ar lietuviešiem. 1561. gadā pēc Livonijas ordeņa likvidācijas Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieks Sigismunds II Augusts piešķīra tā pēdējam mestram hercoga (poļu: książę — 'kņazs, ķēniņš') titulu un mantojuma tiesības uz bijušo Kurzemes un Zemgales ķēniņvalstu teritorijām (Księstwo Kurlandii i Semigalii).
- ↑ Medieval Lithuania
- ↑ Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 111 lpp. "... plašākā sociālā vienība Senlatvijā bija atsevišķas maztautas — kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi un lībji, kas tālāk dalījās ciltīs, kurām bija sava teritorija jeb "zeme", jeb valsts. [..] Atsevišķu karadraudžu vadoņiem jeb kungiem bija izdevies apvienot daudzas kara draudzes vairākās ciltīs (kā Lamekinam un Visvaldim) vai tikai savā ciltī (kā Viestartam) un izveidot militārvalstisku organismu, ko hronisti dēvē par karaļvalsti."