Kurzemes un Zemgales hercogi

Kurzemes un Zemgales hercogi, oficiāli Kurzemes un Zemgales hercogi Livonijā (latīņu: Deo Gracia in Livonia, Curlandiae et Semigalliae Dux, vācu: Von Gottes Gnaden in Liefland, zu Curland und Semgallen Herzog — Ar Dieva žēlastību Livonijā, Kurzemes un Zemgales hercogs), īsāk Kurzemes hercogi, bija valdnieki Kurzemes un Zemgales hercogistē (1562—1795).

Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs un Livonijas vietvaldis saskaņā ar Viļņas ūnijas noteikumiem bija pēdējais Livonijas ordeņa meistars Gothards Ketlers, kas turpināja valdīt savā vecajā rezidencē Rīgas pilī, tad Sēlpilī un Kuldīgas pilī, visbeidzot Jelgavas pilī. Kurzemes hercogu statuss bija līdzīgs Prūsijas hercogu statustam — viņi bija Polijas-Lietuvas karaļu vasaļi ar pienākumu piedalīties Polijas-Lietuvas kopvalsts karos ar savu karaspēku. Ketleru dzimta saradojās ar Mēklenburgas, Pomerānijas un Prūsijas valdnieku dzimtām.

Hercogs Jēkabs savā ilgajā valdīšanas laikā (1642—1682) veidoja pret Zviedrijas karaļiem vērstu savienību ar Brandenburgas-Prūsijas valdniekiem un Nīderlandes Republikas provincēm. Pēc Lielā Ziemeļu kara un Ketleru dinastijas vīriešu līnijas izbeigšanās iestājās starpdinastiju periods (1711—1763). Kurzemes landtāgs ievēlēja piecus hercogus, kas bija atkarīgi no Krievijas Impērijas un Polijas-Lietuvas kopvalsts sāncensības. Pēc 1763. gada varu ieguva vietējas izcelsmes Bīronu dinastija, kas pēc Polijas dalīšanas bija spiesta atteikties no Kurzemes troņa par labu Krievijas ķeizariem. Pirmā pasaules kara laikā Padomju Krievija atteicās no Kurzemes par labu Vācijas Impērijai. 1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu. Hercoga kroni piedāvāja Vācijas ķeizaram Vilhelmam II. 1918. gada augustā Kurzemes pārvaldes apgabalu paplašināja uz Vidzemi un Igauniju, Apvienotās Baltijas hercogistes tronis tika piedāvāts Mēklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham.