Parodija

Parodija ir darbs, kas izveidots, lai atdarinātu, izzobotu vai komentētu kādu darbu, tā tematu, autoru, stilu vai kādu citu detaļu, izmantojot satīrisku vai ironisku imitāciju.^[1] Parodijas var atrast mākslas vai kultūras jomā, tostarp literatūrā, mūzikā (lai gan vārdam "parodija" mūzikā ir vecāka, atšķirīga nozīme nekā citās mākslas formās), animācijā, spēlēs un filmās. Dažas slavenas literatūras parodijas ir Migela de Servantesa "Dons Kihots" un Džonatana Svifta "Gulivera ceļojumi".

Rakstnieks un kritiķis Džons Gross norāda, ka parodija atrodas teritorijā starp stilizācijām ("darbs cita mākslinieka stilā, bez satīriskiem nodomiem") un burlesku (kas "muļķojas ar augstu literatūru un pielāgojas tās zemajam galam").^[2] Savukārt Denī Didro savā darbā Encyclopédie apgalvo, ka "laba parodija ir smalka atrakcija, kas spēj uzjautrināt un apmācīt pat visjūtīgākos un "pulētākos" prātus. Burleska ir nožēlojamas bufonādes, kuras var apmierināt tikai vienkāršos ļaudis."^[3] Ja kāds žanrs tiek izsmelts, kā notika ar morāles melodrāmām 1910. gados, tā žanra vērtība saglabājas tikai kā parodija, kā liecina Bastera Kītona īsfilmas, kas izsmēja šīs melodrāmas.^[4]

1. ↑ Simon Dentith. Parody (The New Critical Idiom). Routledge, 2000. 9-10. lpp. ISBN 0-415-18221-2.
2. ↑ J.M.W. Thompson. «Close to the Bone». Standpoint magazine, May 2010. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 16. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 28. septembrī.
3. ↑ «Parody».
4. ↑ Balducci, Anthony (2011) p.231 The Funny Parts: A History of Film Comedy Routines and Gags