Vendi (Livonija)

Latvijas vēsture
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas Neatkarības karš, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls s d l

Vendi (latīņu: wendi) bija Ziemeļkursas somugri un viena no sešām maztautām, kas piedalījās latviešu veidošanā.^[1] Indriķa hronika sniedz informāciju, ka no Ventas lejteces vendus padzina kurši, un tie apmetās Senajā kalnā (Monte Antiquo) Rīgas vietā. Taču arī no turienes kurši tos izspieda, un vendi pārcēlās uz Cēsīm latgaļu zemēs. Neizceļojušie vendi tupināja apdzīvot Rīgas līča dienvidu un daļēji rietumu piekrasti.^[2] Cēsu vendi 1206. gadā pieņēma Romas katoļu ticību un kļuva par Zobenbrāļu ordeņa uzticamiem sabiedrotajiem cīņās pret igauņiem un krieviem. Cēsu apkārtnē tie pamazām saplūda ar Vidzemes latgaļu etnosu, Kurzemē — kuršiem.

Hronists Indriķis 1206. gadā raksta, ka Cēsu "vendi tolaik bija pazemīgi un trūcīgi." Līdzīgi 1208. gadā viņš raksturo militāri spēcīgos Tālavas letus, kuri, hronista vārdiem "pirms ticības pieņemšanas bija necili un nievāti un cieta daudz pārestību no līviem un igauņiem." Nostādot latgaļus un vendus cietēju lomā, Indriķa nolūks bija parādīt, ko iespējams iegūt, noslēdzot savienību ar militāro stipro sabiedroto, kas turklāt ir arī kristīgās ticības izplatītājs.^[3] Arī apbedījumos atrastās bagātīgās piedevas neļauj aplūkot Indriķa doto vērtējumu burtiski.

Spriežot pēc Indriķa hronikas, Cēsu nozīme vācu ienākšanas laikā nebija pārāk liela. Tomēr skaidrs, ka saglabājušās ziņas ir nepietiekamas, varbūt pat izkropļotas, tāpēc grūti spriest par toreizējās vendu apmetnes lomu. Savā ziņā pierādījums tam, ka šī vieta raisīja neapšaubāmu interesi, ir Zobenbrāļu ordeņa Cēsu pils celtniecība. Tā bija viena no pirmajām ordeņa celtnēm Baltijā. Visticamāk, pils celta tieši šeit, lai varētu kontrolēt svarīgajiem tirdzniecības ceļiem nozīmīgās Gaujas pārceltuves. Katra no tām atrodas 3—5 km attālumā no pils un ir viegli kontrolējama.^[4]

1. ↑ Ceļā uz latviešu tautu. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Rīga 2016, ISBN 978-9984-747-37-8
2. ↑ Heinrici Chronicon Livoniae, X.14. Arhivēts 2014. gada 13. decembrī, Wayback Machine vietnē.: Wendi autem humiles erant eo tempore et pauperes utpote a Winda repulsi, qui est fluvius Curonie, et habitantes in Monte Antiquo, iuxta quem 1206. (latīniski)
3. ↑ Indriķa hronika, Rīga, Zinātne, 1993., 378. lpp.
4. ↑ Quo vadis, Cēsis? Vēsture un mūsdienu nosacījumi pilsētas attīstībai. Cēsu pašvaldības aģentūra. Vidzemes Vēstures un tūrisma centrs, Daumants Vasmanis // Cēsis pirms Cēsīm, 2007., 121.—123. lpp. ISBN 978-9984-39-235-6