Zaums (krievu: за́умь, arī krievu: зау́мный язык) ir literārs paņēmiens, kad notiek atteikšanās no dažiem vai visiem dabiskas valodas elementiem, tos aizstājot ar citiem elementiem vai konstrukcijām, kas konceptualizējami kā analoģiski valodas elementi.[1] Zauma elementus izmantoja tādi krievu dzejnieki futūristi kā Veļimirs Hļebņikovs un Aleksejs Kručonihs. Zaums nav jāsaprot kā atteikšanās no jēgas vispār (vai kā dažu runas traucējumu, piemēram, šizofāzijas, imitēšana): valodas elementu aizstāšana ļauj autoram piešķirt kādu nozīmi valodā trūkstošām skaņas sistēmām un vārdu savienojumiem, bet lasītājam — šo (vai kādu citu) nozīmi uztvert. Taču precīzi formulēt zauma valodas konstrukcijās ietverto saturu ir grūti, bieži tas pat vispār nav iespējams, un tādēļ, kā uzskata šo paņēmienu izmantojošie autori, lasītāja saskarsmē ar zauma tekstu emocionāli intuitīvā uztvere ņem virsroku pār racionālo. Tādēļ amerikāņu filologs Džeralds Janečeks (angļu: Gerald Janeceek) zauma valodu uzskata par valodu ar nenoteiktām nozīmēm.